Gada 10 novembrī, pasaules laikraksts sindikāts mājas lapā publicēja ziņojumu ar nosaukumu "klusums pirms valūtas kursa vētra? 》Reaģitors ir Kenneth Rogoff, bijušais Starptautiskā Valūtas fonda galvenais ekonomists un Ekonomikas un sabiedriskās kārtības profesors Hārvardas Universitātē. Līdzīga problēma noveda pie sabrukuma Bretonvudsas sistēma ar fiksētu valūtas maiņas kursa sistēmu pēc kara. Fragmentāri ir šādi:
Ekonomisti gadu desmitiem ir zinājuši, ka ir ārkārtīgi grūti izskaidrot valūtas kursa svārstības. Tomēr galvenais jāizsecinājumā ir tas, ka valūtas kursiem ir krasi svārstās vidē, kurā globālā makroekonomiskā nenoteiktība pārsniedz līmeni, ko lielākā daļa no mums ir pieredzējuši dzīves laikā. Bet pat tad, ja jaunais coronavirus pneimonijas uzliesmojums otrajā gadā skāra Eiropu, eiro maiņas kurss ir samazinājies tikai par dažiem procentu punktiem. Sarunas ASV par fiskālo stimulu ir bijušas fragmentāras. Lai gan ASV vēlēšanu nenoteiktība pakāpeniski izzūd, nākotnē būs vairāk politikas karu. Tomēr līdz šim valūtas kursa pusē ir bijusi salīdzinoši maza reakcija.
Neviens nezina, tieši to, kas kavē valūtas kursa svārstīgumu. Iespējamie skaidrojumi ietver plašu satricinājumiem, dāsnu dolāru mijmaiņas līnijas, ko piedāvā Federālo rezervju sistēma, un liela mēroga fiskālo reakciju valdības visā pasaulē. Taču visnoliegtākais iemesls, šķiet, ir parastās monetārās politikas paralīze. Visām lielākajām centrālajām bankām ir politikas likmes, kas ir zemākastāvošanas robežas vai tās tuvu tam (aptuveni nulle). Lielākie prognozētāji uzskata, ka procentu likmes saglabāsies šajā līmenī daudzus gadus, pat optimistiskā izaugsmes scenārijā.
Ja efektīvais stāvs nebūtu tuvu nullei, lielākā daļa centrālo banku tagad noteiktu procentu likmes, kas ir krietni zemākas par nulli, iespējams, no mīnus 3% līdz mīnus 4%. Tas liecina, ka pat tad, ja ekonomika uzlabojas, politikas veidotājiem var būt jāgaida ilgs laiks, lai būtu gatavi paaugstināt procentu likmes no nulles līdz pozitīvam diapazonam.
Procentu likmes nav vienīgais iespējamais valūtas kursa virzītājspēks; citi faktori, piemēram, tirdzniecības nelīdzsvarotība un riski. Protams, centrālās bankas ir pieņēmušas arī dažādus kvazi fiskālos pasākumus, piemēram, kvantitatīvo iemaņu šanu. Tomēr, ja procentu likmes pamatā ir "zemas temperatūras sasalšanas" stāvoklī, iespējams, vairs nepastāvēja viens vislielākās nenoteiktības avots. Tāpat kā Londonas Centrālā banka un es esam bijuši uz nulles procentu likmju svārstību robežas, es domāju, ka centrālā banka un Izzie banka ir uz krīzes robežas. Jaunā epidēmija apgrūtina ārkārtīgi zemo procentu likmju situācijas maiņu.
Bet pašreizējā stagnācija nebūs mūžīgi. Ņemot vērā relatīvo inflācijas līmeni, ASV dolāra indeksa reālā vērtība ir pieaugusi gandrīz 10 gadus, un tā var atgriezties pie vidējā rādītāja kādā brīdī nākotnē. Pašlaik epidēmijas otrā viļņa ietekme uz Eiropu ir lielāka nekā Amerikas Savienotajām Valstīm, bet ziemas laikā šī situācija drīz var mainīties, un tas ir vēl ticamāk, ja pārejas periods pēc ASV vēlēšanām paralizē veselības un makroekonomikas politiku. Lai gan Amerikas Savienotās Valstis joprojām ir spēcīga spēkos, lai nodrošinātu tik ļoti nepieciešamo palīdzību, lai smagi skāra darba ņēmējus un mazos uzņēmumus, asv valsts un uzņēmumu parāda daļas pieaugums pasaules tirgū norāda uz tās ilgtermiņa neaizsargātību.
Īsāk sakot, ASV parāda daļa pasaules tirgū turpina pieaugt, bet ASV produkcijas daļa pasaules ekonomikā samazinās. Ilgtermiņā pastāv būtiska pretruna starp abiem. Līdzīga problēma noveda pie sabrukuma Bretonvudsas sistēma ar fiksētu valūtas maiņas kursa sistēmu pēc kara.
Īstermiņā un vidējā termiņā dolāram ir jānovērtē vēl vairāk - jo īpaši, ja pēdējie viļņi ir izspiejuši finanšu tirgus un mudinājuši investorus bēgt uz drošiem aktīviem. Neatkarīgi no valūtas kursa nenoteiktības, visticamākais scenārijs ir tāds, ka dolārs paliks karalis 2030. gadā. Bet ir vērts atcerēties, ka ekonomiskā trauma, piemēram, vienu mēs esam piedzīvo tieši tagad bieži sāpīga pagrieziena punktu.